Kā tajā dziesmā par runci un iestādīšanu dobē, tā arī kādam no kluba biedriem pasākuma „Lido zivis” ietvaros, dažādu faktoru rezultātā, sanāca „ iestādīt” savu lidmodeli, bet ne dobē…

  Aigars no Dobeles demonstrēja augstas klases pilotāžu, priecējot visus svētku dalībniekus, neskatoties uz ekstrēmajiem un nepiemērotajiem vietas apstākļiem pilotāžas lidmašīnas lidojumiem. Šoreiz runa iet par bīstamajām koku galotnēm, kurām nosēžoties bija jāizspraucās cauri , neliela vēja brāzma un tās tik cieši satvēra lidmodeli, ka divas dienas vesela vīru grupa nespēja to nopurināt no koka. Neiztika arī bez Kuldīgas ugunsdzēsēju atbalsta, sagādājot īpaši garas trepes, bet diemžēl tās spēja aizsniegties vien līdz pus kokam un ceļš līdz lidmodelim bija vēl tāls. Aigara vadītā lidmašīna bija tik stipri ieķērusies, ka vīru spēkam nebija nozīmes, ko tik visu neizmēģināja kluba biedri un entuziasti no malas, kuri vēlējās palīdzēt. Virves un makšķeres nāca palīgā. Skatītāji uzmundrināja ar skaļiem uzmundrinājuma saukļiem, kad pie vainīgā koka vidus vietas, kuru varēja aizsniegt pakāpjoties uz kāpnēm, tika piesieta aukla un vīri to enerģiski raustīja, kustinot koku tik stipri, ka likās, kuru katru brīdi lūzīs. Zaru brakšķi skanēja gravā, piesaistot arvien vairāk uzmanības no garāmgājējiem. Lidmodelis vien izkustējās un nokrita dažus zarus zemāk, spītīgi ieķeroties nākošajā žuburā un pat nedomāja padoties.

Kā saka, rīts gudrāks par vakaru, un glābšanas darbi turpinājās nākošajā dienā. Šeit palīgā nācās saukt loku šāvēju Andri Zemki, kuram šis bija neierasts izaicinājums. Bultas, pie kurām piesietas izturīgas žilkas tika raidītas pa koka zaru, lai spētu ap to apmest cilpu un spēcīgās raustīšanas rezultātā lidmodelis spētu izkustēties un nokrist. Kluba biedru kolēģi, Guntis Ķepulis un Harijs Trucis, kuru vaļasprieks ir makšķerēšana arī iesaistījās glābšanas darbos. Gunta vizulis lidoja apbrīnojami precīzi metot žilku ap tuvākajiem zariem, dažu desmit centimetru attālumā no modeļa, savukārt Harija garās makškeres palīdzēja žilku saķert no otras puses. Kad koks bija apvīts ar dažāda izmēra auklām , žilkām kā zirnekļu tīkls beidzot  izdevās izkustināt lidmodeli un cilvēki ar sajūsmas skatieniem gaidīja to brīdi, kad lidmodelis kritīs, jo tik daudz pūļu tika pielietots un nu jau tas bija „kurš kuru jautājums”. Lidmodelis krīt! Un tavu brīnumu, tālāk par nākošo zaru netiek. Atkal ieķēries. Šoreiz gan nu tā, ka liekas, tur viņam arī būs jāpaliek, jo nekustas ne no vietas. Visi saskatās ar nopūtu sejā un turpina to pašu veidu kā līdz šim, ar loku pāršaut pāri nākošajam zaram, lai tagad iekustinātu to. Bultu šaujot vējš to, dēļ tās vieglā svara, raida blakus kokā, bet žilku izdodas aizķert aiz vajadzīgās vietas. Atlika tagad tikai nepadoties un turpināt kustināt zarus. Krīt! Krīt! Vai tiešām!? Tas notiek. Lidmodelis padodas un noplanē lejā. Saskādētas tikai dažas stūres Taču, tagad loku šāvējs skatās uz savu daļu no inventāra (bultas)  kura ir blakus kokā. Kustinot žilku, kura piesieta pie bultas, bulta notrūkst un krīt, gandrīz ieķeroties otra koka zaros, tāpat kā pirms brīža nokritušais lidmodelis. Taču viss veiksmīgi beidzas. Tas tik bija pasākums. Kā es teiktu, ja Tu ej uz lido zivis Kuldīgā, paķer līdzi makšķeri, iespējams noderēs!

Paldies visiem, kuri līdzēja Aigara Spruntuļa lidmodeļa glābšanas darbos. ( bildes iespējams apskatīt galerijā)

Raksta autors Santa Birzniece